Semjuels Bekets ir viens no nozīmīgākajiem absurda drāmas pārstāvjiem un viņa luga „Gaidot Godo” ir viens no nozīmīgākajiem tā darbiem. Šajā darbā ir saskatāmas ļoti daudz absurda iezīmes. Jau darba sākumā parādās vārdu spēles un diezgan neloģiski dialogi, kas ir absurda drāmas pamatā.
Šī luga no klasiskās lugas atšķiras ar to, ka ir pilnīgi nepieļaujama tās virspusēja pārlasīšana vai noskatīšanās. Šo darbu izprast var tikai iedziļinoties tajā, jo it kā neloģiskajos un brīžiem pat komiskajos dialogos ir parādītas pat ļoti loģiskas un varētu teikt, ka arī traģiskas lietas un situācijas.
Lugas darbība norisinās pie kāda koka, kurš ir tikšanās vieta ar Godo. Kas ir Godo? Neviens to nezin, to nezin pat paši lugas tēli – Estragons un Vladimirs. Uz šo jautājumu ir dažādas atbildes, bet pagaidām es atlikšu to komentēšanu. Estragons un Vladimirs gaida šo Godo. Kamēr tiek gaidīts Godo, parādās vēl viens tēlu pāris – Poco un Lakī. Šīs divas personas ienes lugā rosību. Lakī ir kā vergs, kurš ir labdabīgi pakļāvies Poco, viņš dara visu, ko tam liek, nerunā un ir laimīgs, jo var būt noderīgs.
Varbūt tāpēc viņš ir Lakī ( Lucky – laimīgs no angļu val.) ?
…
