Visskaidrāk vēsturisko stilu iezīmes mākslinieciskās formās iezīmējas kulta celtņu arhitektūrā. Tā kā viduslaiku ideoloģijā valdošā vieta bija kristīgās baznīcas dogmām un reliģiskajai sholastikai, kulta arhitektūrā iemiesojās sabiedrības apziņas garīgais potenciāls1. Arhitektūra uzskatāma par vislaikmetīgāko no mākslām. Kā savā esejā „Arhitektūras valoda” min Boriss Vipers, „mākslas vēsturē tiek stāstīts par daudziem nelokāmiem un nepakļāvīgiem māksliniekiem, kas atradās konfliktā ar sava laika gaumi, kurus noliedza vai kas paši noliedza akceptēto māksliniecisko normu. Šo nepakļāvīgo vidū parasti nebija un nevarēja būt neviena arhitekta tieši tādēļ, ka celtniecība nevar eksistēt, būdama pilnīgi atrauta no sava laikmeta, absolūti brīva no sociālajām funkcijām, tai skaitā, no pasūtītāja vēlmju respektēšanas.2” Būdama vismateriālākā, visķermeniskākā, tā kalpo visreālākajiem un utilitārākajiem mērķiem, līdz ar to nespēj iemiesot tīri abstraktus simbolus, zīmes vai skaitļus.…
