Lai gan Nīče noliedz tradicionālās morāles normas, pasauli viņš negrib atstāt bez kritērijiem. Viņa mūžīgās atgriešanās idejā dominē nevis samērošanās ar normām, bet gan intensitāte. Nīče saka, ka mēs jau neskaitāmas reizes esam pasaulē bijuši un visas lietas līdz ar mums, kas man savukārt atgādina de ja vou ideju, ka mēs mēdzam atcerēties to, kas it kā jau ir noticis. Viņš uzskata, ka izdarītais nevar tapt par neizdarītu, līdz ar to pagātni mainīt nav iespējams. Katra mūsu rīcība ieiet nevis nejaušas dzīves aizmirstībā, bet gan mūžībā. Interesanta ir Nīčes izpratne par laiku – tas rit uz priekšu, bet tomēr pa riņķi, kas ir pretrunā ar kristietības kultūras lineāro …
