Tiesību normu piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir to satura precīza noskaidrošana un iztulkošana.
Taču patreiz Latvijā tiesību normu iztulkošana jeb interpretācija juridiskajā praksē vēl nav pietiekami izprasta un ieviesusies.
Tāpat nav pietiekami arī pati nepieciešamība iztulkot juridiskos tekstus, pielietojot noteiktas metodes un metodoloģiju. Tiek uzskatīts, ka iztulkošanu varot vispār nepielietot, ja normas piemērotājam likums liekoties skaidrs un saprotams.
Dažkārt iztulkošana tiek uztverta kā process, kurā pilnība rīcības būtība ir dota normas piemērotājam, kurš vadās no savas dzīves un profesionālās juridiskās pieredzes, no savas tiesiskās apziņas. Līdz ar to diezgan populārs ir izteiciens: “Cik juristu, tik viedokļu”. Bet nebūt tā nav.
Šeit jāatzīmē, ka normu piemērošanas līmenī bieži sastopamo nenoteiktību (“var iztulkot tā vai citādi”) viens no cēloņiem ir nepietiekama izpratne par iztulkošanas institūta vietu un nozīmi tiesu prakses un tiesību sistēmas vienotības noskaidrošanā.1 …
