Jāņa Rokpeļņa dzejā būtisku vietu ieņem laika tēlojums. Autora iemīļotākais laiks ir nakts, daudzos dzejoļos (“Liriskie varoņi”, “Mēness iedegums”, “Šovakar”) galvenā darbība norisinās šajā laika posmā. Nakts simbolizē sapņus, tā padara apkārtējo telpu mistisku, kas ir raksturīgs sirreālisma žanram. No gadalaikiem favorīti ir ziema, kas simbolizē mieru, un rudens, kas simbolizē pārticību un ir kā starpposms saulainajai vasarai un klusajai ziemai. Nereti laiks dzejoļos nav noteikts vispār, ļaujot lasītājam pašam brīvi fantazēt.
Jānis Rokpelnis par dzejoļa galveno telpu, darbības vietu, izvēlas jūru (“Pie jūras”, “Vētra uz jūras”), debesis (“Putnureģis”), kas, manuprāt, ar saviem plašumiem padara telpu mistisku un neizdibināmu. Pie debesīm neatņemama sastāvdaļa ir dienā mākoņi, kas paspilgtina misticismu, un naktī – zvaigznes, kas iemieso sevī tālo un nezināmo. Autora dzejā parādās urbānistu iezīme – Rīgas tēlojums (“Rīdzinieks”, “Rīgā”, “Vide”). Urbānistiem bija raksturīga pilsētas ainavu un ielu apdzejošana. Rokpeļņa Rīgā savijas realitāte un viņa sapņi, kas ir sirreālistu pazīme.
…
