Ilgi es klīdu pa pasauli, meklējot apslēptos dārgumus, nogrimušo Antarktīdu vai oāzi tuksnesī, bet viss velti. Mans ceļš mani veda nekurienē. Katra diena bija kā pirmā un pēdējā, katru dienu es dzīvoju kā to pašu vakardienas nodzīvoto dienu- rutīna. Rutīna, kura pārvērtās par elli, jo, vērojot cilvēkus, kuri kāda iemesla dēļ no manas dzīves bija pagaisuši, pagaisu arī es. Un to nevarēja novērst... Mans laiks lēni tecēja kā smiltis smilšu pulkstenī, es darbojos un neapstājos līdz nebija iztecējis mans laiks. Bija zudis viss.…
