Sociālās teorijas izpratne un pārmaiņas sabiedrībā.
Strukturācijas teorijas aspekti, kas vispārējā veidā skar empīrisko pētījumu problēmu sociālajās zinātnēs ir sekojoši:
Visi cilvēki ir ar sapratnes spēju apveltīti „darbības veicēji”, kas nozīmē, ka visi darbības veicēji samērā daudz zina par savas ikdienas darbības nosacījumiem un sekām. Darbības veicējs parasti spēj arī diskursīvi aprakstīt to, ko viņš dara, un kāpēc to dara.
Cilvēku sapratnes spēju vienmēr no vienas puses ierobežo bezapziņa un, no otras puses darbības neizzinātie nosacījumi un netīšās sekas. Daži no svarīgākajiem socioloģijas uzdevumiem ir šo robežu izpēte, kā arī netīšo seku nozīmīguma izpēte sistēmu atražošanā un šo robežu ideoloģisko sakarību izpēte.
Institucionalizēto darbību atražošanas analīzes neatņemama sastāvdaļa ir „ikdienas dzīves izpēte”. „Ikdienas dzīve” ir saistīta ar atgriezeniskā laika atkārtojošos raksturu- ar takām, kurām var izsekot laiktelpā.
„Rutīna”, kas psiholoģiski ir saistīta ar satraukuma bezapziņas avotu mazināšanu, ir ikdienas sociālo darbību dominējošā forma. Vairākums ikdienas darbību nav tieši motivētas. Veicot rutinētas darbības, indivīdi saglabā ontoloģiskās drošības sajūtu.
Sociālās atražošanas izpētes neatņemama sastāvdaļa ir konteksta jeb mijiedarbības kontekstualitāšu pētījumi. Kontekstā ietilpst:
laiktelpas robežas, kas patver mijiedarbības rīdi;
darbības veicēju līdzklātbūtne, kas dod iespēju saskatīt sejas izteiksmju dažādību, žestus, valodas u.c. dažādību;
šo parādību apzināšanās refleksīva izmantošana, lai ietekmētu un kontrolētu mijiedarbības gaitu;…
