Atkarībā no attieksmes pret likumiem, Platons visas valstis iedala divās grupās: vienas, kur valdnieks stāv pāri visam, tai skaitā likumiem; otras, kur likumi ir augstākie, tiem pakļauti ir itin visi, arī valdnieki. Platona izstrādātais valsts projekts pieder tai grupai, kur likumiem ir augstākais spēks. Viņš ir pirmais cilvēces vēsturē, kurš tik dziļi un detalizēti izstrādā zināšanas nozari par likumiem, saskatot tās nozīmīgumu cilvēka attīstībā.
Ar ironiju Platons izsakās par kādu no Kritas likumiem, kas aizliedz jauniem cilvēkiem pētīt, kas likumos ir labs un, kas slikts, un liek visiem vienbalsīgi un pilnīgi vienprātīgi piekrist tam, ka likumos viss ir labi.
Likumu izcelsme, pēc Platona domām, nav tikai pašu cilvēku saprātīgas darbības rezultāts. Tas saistīts ar dievišķo likumu. Šo kārtību Platons nosauc par dievišķo vai visaugstāko likumu. Cilvēku likumos jāatspoguļojas debess un dabas kārtībai, lietu dabiskai norisei, lai laiku ritējumam, upuru nešanai un svētkiem būtu atvēlēts tik, cik tiem pienākas pēc to dabas; lai dieviem tiktu dots pagodinājums, bet cilvēki kļūtu saprātīgāki šinīs lietās.…
