Alberts Bels savā romānā „Cilvēki laivās” stāsta par kuršu tautas likteni, par viņu ticību un kariem, par cilvēkiem, kuri cīnās par savu tautu un zemi. Taču romānā, nedaudz, autors stāsta par jaunu puisi un viņa dzīves sapņiem un mērķiem. Par to kā viņš nepameta savus sapņus un atrada sevī spēku tos īstenot.
Šis puisis bija Jonatans, viņš bija piederīgs kuršiem, dzimis bagātā laivu būvētāju ģimenē. Jonatans bija izturīgs un pacietīgs, arī jūtīgs. Autors Jonatanu raksturo kā: „Zilā bija Jonatana mīļākā krāsa. Pašam acis zilas. Mati gaiši kā izbalējušas niedres. Jonatans bija izturīgs. Spēja skaldīt malku bez atelpas.” Jonatans uzauga Melnkrantē – ciemā, kas izvietojies Kuršu kāpās Sventes kalna tuvumā. Dažus gadus mācījies pie skolotāja Jāņa Kuroņa. Taču vienīgais, kas nodarbināja jaunekļa prātu un bija viņa sirdslieta, tās bija laivas: „Ap laivām un laivā pagāja Jonatana bērnība un vēlāk arī pusaudža gadi, kad viņš brauca selgā līdzi tēvam un vecākajam brālim kā akmeņu puika.” …
