Pametot skatu uz pusgadsimtu garo Vizmas Belševicas ceļu literatūrā, var sacīt vienu: tas ir taisns ceļš. Tā ir likumsakarīga un mērķtiecīga personības un stila evolūcija.
Vizmas godīgi sarūpētais literārais devums līdzinās zemkopja darbam. Liktenim un laikam spītējot, diendienā riskējot, pārvarot nelaimes, ne velti daudzi viņas grāmatu nosaukumi ir saistīti ar zemi, ar dabu. Vizmas darbs jebkurā literatūras jomā apliecina tradicionāli latvisko darba tikumu, kuru daudzi piesauc, bet reti kurš pie tā turas. Daba ne tikai klāt stāv viņas dzejoļos un stāstos, bet savā ziņā pati dod dabiskumu to formai. …
