Termins „konstitūcija” radās Senajā Romā. Tā saucas atsevišķi imperatora derēti. Nedaudz vēlāk sākās cīņa par sabiedrisko attiecību regulēšanu uz tiesiskiem pamatiem.
Viens no pirmajiem dokumentiem, kas radās šo cīnu rezultātā bija Lielā brīvību harta Anglijā, ko parakstīja karalis Jānis Bezzemis 1215. gadā pēc sakāves karā ar baroniem.
Iesākumā konstitucionālās nozīmes idejas bija izteiktas senās pasaules rakstnieku sacerējumos. Taču konstitucionālo tiesību attīstība bija cieši saistīta ar absolūtisma sagrāvi un apgaismotāju darbību. Viņi izvirzīja dažādas idejas – tautas suverenitāte, varas dalīšana, cilvēktiesības, parlamentārisms un atbildīgā vadība.
Viens no galvenajiem konstitucionālisma avotiem ir konflikts starp sabiedrību un valdnieku, bet tā ārējā izpausme bija parlamenta konflikts ar karaļa varu par valsts varas sadali un katra stāvokļa noteikšanu politiskajā sistēmā. Radās divējāda konstitucionālisma izpratne. Plašākā nozīmē – jebkāda pamatlikuma esamība, kas nosaka valsts pārvaldi (valsts forma, vadošo personu kopa un viņu pilnvaras un pienākumi), šādā nozīmē par konstitūciju var būt nosaukts jebkurš pamatlikums; šaurākā nozīmē – noteikts sabiedrības iekārtas tips, kas nosaka tautas pārstāvniecību, varu sadalījumu, pilsoņu tiesību garantijas.
17. gadsimtā atkal saasinājās attiecības starp valdnieku un sabiedrību. Kārlis I vēlējās gan parlamenta apstiprināšanu, gan vairāk papildu nodokļu un maksājumu ieviešanu. Taču 1628. gadā viņu piespieda pieņemt Tiesību petīciju, kas ļāva ievākt nodokļus tikai ar parlamenta piekrišanu, kā arī aizliedza izmitināt karavīrus privātmājās. Tādā veidā sabiedrībai drīz vien radās priekšstats par pilsoņu fundamentālām tiesībām, kuras nevar pārkāpt neviena valdība.
Monarha un parlamenta cīņa turpinājās un noveda līdz valsts apvērsumam, kas ir zināms kā 1688. gada „Slavenā revolūcija”. Orānijas Vilhelms pieņēma Tiesību deklarāciju. Tā ierobežoja monarhu varu. Tanī tika deklarētas arī tādas tradicionālas tiesības kā tiesības uz zvērināto tiesu, bargo sodu aizliegums, tiesības griezties ar petīcijām pie valdības un tiesības nēsāt ieroci.
Visbeidzot – svarīgākais dokuments, kura principi tika iekļauti pirmajā konstitūcijā pasaulē, bija Neatkarības deklarācija, kas tikai pieņemta ASV 1776. gada 4. jūlijā.…
Konstitūcija ir katras valsts pamatlikums – normatīvs, kas nosaka valsts statusu. Latvijas valsts statusu nosaka Latvijas Republikas Satversme, kuru pirmoreiz pieņēma 1922. gadā. 1993.gadā parlaments tās darbību atjaunoja. Demokrātiskā valstī konstitūcija ir galvenais likums, kas savā darbībā jāievēro parlamentam un izpildvarai. Vārds „konstitūcija” ieguva savu pašreizējo nozīmi 18. gadsimtā, un pašlaik ar to apzīmē valsts pamatlikumu, kuram ir augstākais juridiskais spēks un kurš reglamentē valsts un cilvēku savstarpējās attiecības, personas tiesisko stāvokli, kā arī svarīgāko valsts institūciju izveidošanu, to funkcijas un savstarpējās attiecības. Konstitūcija vai pamatlikums ir gandrīz katrai valstij, piemēram, dažās islāma valstīs, kurās konstitūcijas funkcijas pilda Korānā un reliģiskajā tradīcijā pamatots galveno likumu kopums.
