Jau republikas beigās bija mazinājusies paļāvība vecajiem valsts dieviem, kas, pēc romiešu domām, bija pieļāvuši pilsoņu karus un republikas bojāeju. Cilvēki meklēja mierinājumu. Izplatījās dažādi mistēriski kulti.
Imperatori centās ieviest dažādus citus kultus (principāta laikā pastāvēja imperatora kults, kurā gan dominēja politiskais moments) kā vienotu valsts reliģiju. Tomēr tie nespēja cilvēkiem dot vajadzīgo mierinājumu, atbalstu. Tāpēc radās un sabiedrībā izplatījās mesiānisma ideja par dievišķo mesiju – glābēju. Īpaši plaši šīs gaidas valdīja Jūdejā. Ticot, ka cerību piepildījums ir tuvu, sludinātāji mudināja tautu šķīstīties no grēkiem, lai ar tīru sirdi sagaidītu glābēju. Veidojās cilvēces grēcīguma apziņa.…
