Viduslaiku estētiskā doma un mākslinieciskā jaunrade ieguva citādu saturu un izteiksmes formas, nekā tas bija iepriekšējā - antīkajā un hellēnisma kultūras pasaulē. Eiropā šajā laika posmā milzīga loma bija pastāvošās reliģiskās sistēmas- kristietības, bet Austrumu zemēs- budisma un islāma dogmatu ietekmei uz morāli un cilvēka priekšstatiem par pasaules uzbūvi. Reliģiskās mācības izraisīja pārmaiņas visās kultūras dzīves jomās, it sevišķi mākslā. Faktiski viduslaiku profesionālā māksla gan Rietumos, gan Austrumos pārsvarā bija reliģiska, simboliska, abstrahēti garīga māksla. Mākslas vēsturē tā tiek dēvēta par sakrālo mākslu.
Gan savus radošos spēkus,gan iztēli arhitekti un mākslinieki veltīja galvenokārt tam, lai radītu grandiozus dievnamus un tempļus - kulta celtnes, kurās izvietoja neskaitāmus tēlniecības darbus un gleznojumus.
Kristietība izkopa mācību, ka viss laicīgais ir tikai garīgās, ar Dievu saistītās pasaules vājš atspulgs, līdz ar to visa zemes dzīve ir niecība salīdzinājumā ar pēcnāves dzīvi. Tāpēc viduslaiku mācība pauž askētismu, atteikšanos no visa pasaulīgā. Caur reliģisko pārdzīvojumu prizmu skatīta un izjusta, viduslaiku mākslā plašu izplatību guva mātes sūtība, ciešanu tēma, cilvēka vīrišķības un izturības apliecinājums. Viduslaiku māksla tēlo arī dzīves negācijas, tādējādi nostājoties opozīcijā antīkajai pasaulei raksturīgajam skaistuma un harmonijas slavinājumam. Māksla tiecās apliecināt laicīgo vērtību, materiālās pasaules pārejamības un iznīcības domu. Šajā kontekstā īpašu spēku ieguva kristietības garīgos ideālus apliecinošā sakrālā māksla.
Pastāvēja arī laicīgā māksla ( piemēram, portreti, vēsturisku notikumu tēlojumi ), taču arī tā bija pakārtota reliģisko principu prasībām.…
