Šinī zālē bija izvietoti tādu autoru darbi kā Helēna Reiharte “Vecā lībiete” (1883), Ida Fīlica “Vecā adītāja” (1886), Osvalds Zass “Vāķēšana” (1889), Alfons Šprings “Jaunā himna” (1880 - 1890), Hermanis Gustavs Engelharts “Mūķene” (19.gs. beigas). Visi šie darbi bija gleznoti tumšās, drūmās krāsās, visi cilvēki ģērbti melnās drēbēs un ar skumjām sejām taču darbos bija jūtama ticība Dievam. Darbos “Vecā lībiete” un “Vecā adītāja” bija attēlotas vecas sievietes. Pateicoties tam, ka bija izstrādāti sejas vaibsti varēja saprast, ka abas sievietes pa kaut ko sēro, jo viņu acis bija ļoti skumjas. Man visi šie darbi nepatika, jo tie no sevīm izstaroja skumjas un sēras. Man patika Johana Leberta Eginksa darbs “Pēc negaisa” (1860 -1870). Darbā bija attēlota ainava pēc negaisa. Darbs bija drūms kā jau pēc vētras, bet tai pašā laikā mākslinieks drūmo noskaņu noņem ar gaišas krāsas akcentiem. Martina Andreasa Reisnera glezna “Upes ieleja” (1850) piesaistīja ļoti lielu uzmanību. Skatoties uz gleznu likās, ka skatos ārā pa logu no kalnu mājiņas un redzu ieleju, jo daba bija attēlota ļoti sīki.…
