Benjamiņš nespēj noticēt, ka viņš ir Jāzeps, jo viņš ir kļuvis ļauns. Viņš lēnām tuvojas Jāzepam un ierauga, ka viņam uz pieres joprojām ir rēta no bērnības. Benjamiņš priekā sāk saukt, un Jāzeps viņu apskauj. Brāļi žēlabās sāk raudāt un vaimanāt, un Jāzeps skūpsta brāļus un piedod viņiem visu.
„Ak, jūs lielās raudās viss ir izpirkts
Ak, nožēlotais ļaunums vēršas labā, -
Nu dzīva top i jūsu taisnība.”
Lugas nobeigumā Jāzeps aiziet prom no Asnates un brāļiem. Nobeigumu var uztvert dažādi.
Vai viņš dodas un dzimteni, nāvē vai vientulībā.
Varbūt Jāzeps sāks pilnīgi jaunu dzīvi, kurā vairs nebūs naida, tikai mīlestība..
„Es redzu atkal savu dzimteni:
Tur stāvā klints – tur Dina, tur es kāpšu [..]
Tur nebūs sienas vairs starp – es un cits,
Starp – taisnais, netaisnais, starp – būt un nebūt.
-Un tad es atnākšu jums atdot sauli.”
…
