1919.gada sākumā, Anglija bija gatava atzīt Baltijas valstu neatkarību de iure tikai tad, ja viņas sabiedrotie rīkotos līdzīgi. Tomēr Antantes valstis sāka īstenot pretrunīgu un nenoteiktu politiku pret Latviju. Francijas un Anglijas valdība sāka aizstāvēt vienotas Krievijas ideju. Tāpēc šīs valstis Latvijas neatkarības jautājumu atstāja izlemšanai Krievijas Satversmes sapulcei, kā arī noraidoši izturējās pret jauno valstu prasībām, tajā skaitā arī pret Latvijas.
23.janvārī Parīzē sanāca Miera konference, uz kuro ieradās arī Latvijas delegācija, kura par savu svarīgāko mērķi uzskatīja panākt Latvijas patstāvības atzīšanu un nodrošināšanu Latvijai pārtikas piegādes, aizņēmumus un militāro palīdzību cīņā pret lieliniekiem. Visā savā darbības laikā, Latvijas delegācija sniedza Antantes valstu valdībām un Miera konferencei 34 dažādus iesniegumus par Latvijas patstāvību. Latvijas delegācija bija noskaņota ļoti optimistiski, jo cerības bija saistīti ar Francijas premjera Ž.Klemanso solījumu personīgi iestāties par Latvijas neatkarības atzīšanu.1 Runājot par Krieviju, krievi aktīvi uzstājās pret Latvijas neatkarību, it īpaši pretlieliniskie spēki. 1919. gada, 10. jūnijā sanāca Baltijas komisijas sēde, kur Z.A. Meierovics nolasīja kārtējo Latvijas memorandu. …
