Kad es gatavojos Tev ko pastāstīt , es arvien ilgi pārdomāju, par ko mēs šodien varētu parunāties, rakstu darbā komatus, domu zīmes un pēdiņas likdami un par gramatikas likumiem domādami. Šis stāsts būs par Pelnrušķīti, kuru beidzot pēc visām bēdām un ciešanām aizved uz pili, ja vien ar pili mēs saprastu – hmm! – radošu, atzītu, spoži uzmirdzējušu jaunas rakstnieces dzīvi.
Nevarot noslēpt prieku un lepnumu par viņu, atzīstos, ka man ir bijusi laime kopā ar šo meiteni { jā, tieši tā man par viņu joprojām gribas teikt} strādāt un mācīties, vērojot viņas personības veidošanos. Un nu man liekas – es zinu, kā veidojas Rakstnieks.
Inga bija mana skolniece Juglas ģimnāzijā, bet tad uz viņas burtnīcu vākiem bija rakstīts „Ingrīda Auzāne”. …
