Varbūt pēc pāris gadiem visi savu privāto dzīvi translēs tiešsaistē, kur pārējie tam varēs sekot 24 stundas diennaktī, kā tiešām reālā realitātes šovā. Kā tas būs pēc ilgāka laika, var tikai minēt, galvenais, lai cilvēki neaiziet galējībās un novērtē savu privāto dzīvi, kas nav visiem jāizrāda kā cirka klauns. Tāpat nevajadzētu aizmirst tās lietas, ko var darīt arī bez digitālajām ierīcēm, kaut vai parasta saruna ar draugu pie tējas tases.
Piemēri, kas minēti šajā darbā nav mani fantāzijas augļi, bet reāli notikumi, kurus novēroju komunicējot ar tādām pašām mūsdienīgi domājošām personībām, kā es, kā arī brīžos, kad ieeju virtuālajā realitātē, lai uzņemtu ikdienas sociālo mediju devu.
Iespējams, man tā nevajadzētu runāt, jo esmu taču tehnoloģiju un informācijas laikmeta bērns, un tā ir vide, kas man sniedz tik daudz iespējas un veidus kā attīstīt sevi, un es to saņemu ar plati atplestām rokām. Arī es savu dienu sāku un beidzu ar sociālo mediju pārbaudīšanu, ja nu gadījumā kaut kas jauns (vienmēr ir kaut kas jauns) un interesants parādījies. Dienas laikā vairākas reizes, izmantojot telefona internetu, daru to pašu. Es nezinu kāpēc man tas ir vajadzīgs, jo no tā jau mana dzīve nepaliek labāka, bet tik un tā es to daru un darīšu. Tāpat, kā rītu sākot jāiztīra zobi, tā arī ik dienu jāsaņem 21. gadsimta dienas deva, bez kuras vienkārši nevar vairs normāli dzīvot.
…
