Dzeja
Viņa dzīves laikā iznākuši dzejas krājumi “Pagaidīsim ausaino”(1981) un “Bēdas uz nebēdu”(1986), trešais – “Velci, tēti” – iznāca pēc autora nāves(1989).
Dvēseles jūtīgums nereti apslēpts ironiskā un pašironiskā pasaules redzējumā.
Klāva pamiera klusumā skan daudzas Klāva dzejas.
Viņa dzejai ir raksturīgs:
jaunības maksimālisms un protests, neparasti demokrātiska, ikdienas valodai pietuvināta izteiksme, gan absolūts godīgums pret lasītāju, nemēģinot sevi rādīt kā viszini.
saasināta laika uztvere gan laikmeta ,gan cilvēka mūža neatgriezeniskuma dramatismā un traģismā.
trāpīga frāze ,tajā saliedējas dažādi valodas stili
Īpatnējs laika kustības tvērums
esamības mirkļi valodā, dzejā kā nesaraujama ķēde izvēršas pret punktu uzmācību
mēdz notikt neiespējamais un nenotikušais
iztēles spilgtumu
pārdzīvojuma vienreizīgumu, dziļumu.
Vēstures procesa nepārtrauktības, cilvēka vēsturiskuma dziļa apzināšanās
Pēdējie dzejoļi plūst kā elpa ,t.i., dabiskais plūdums.
Vienlaikus sastopas dzīvie un mirušie.
…
