... un nekas nav bijis, nekas nebūs sācies, kamēr Tava sirds neelpos, kamēr tā nejutīs mīlestības plaukstas... kamēr...
... nevar iemācīt mīlēt, nevar iemācīt to nedarīt... ir tā, kā ir... ir mīlestība un tās radītāji- cilvēki ar dvēseli un sirdi, dzejnieki- ar klusi apdziedātām ilgām, sapņiem, sāpēm... mīlestību...
Diez vai atrodams tāds latviešu dzejnieks, kas nebūtu rakstījis par mīlestību. Man tāds nav zināms. Ja apkopotu visu mūsu dzejas mīlas liriku, taptu biezs sējums, jo attieksmi pret mīlestību latviešu dzejas kopīgajā un tik dažādajā Augstajā Dziesmā pauž visi mūsu dzejnieki, arī V. Strēlerte un V. Toma.
Strēlerte un Toma mīlas pieskārienu vārdos izteikušas katrā no dzejoļu krājumiem, un mīlestība, gluži kā pats cilvēks, ir tik dažāda. Mīlestība pret dzimteni, mīlestība pret dabu, pret ģimeni un bērniem, pret savu mīļoto. Varbūt visu nenosaucu, bet tomēr mani vilina izzināt, līdzi just pārdzīvojumiem, kurus vārdos un klusās nojausmās izteikušas dzejnieces V. Strēlerte un V. Toma.
Viss sākas no nekā. Tajā pat laikā- no kaut kā zināma, nojaušama. No mīlestības, no tuvības un siltuma.
Ievads ir bērna nākšanai pasaulē- tie viņa vecāki; ievads ir dziesmai- tās radītājs; ievads ir mīlestībai- cilvēcīgi cilvēki...tuvums... pats radīšanas mirklis un prieks...
Strēlertes dzejas cilvēks ir mirkļu un bezvārdu klusuma sargātāja. Viņas prieks ir mīļotā tuvums, viņas dzīve ir mirkļu mozaīka, ko veido mīlestība. …
