Gadsimtiem ilgi cilvēki mēģināja pasargāt sevi un savu darbu no nejaušām briesmām. Tiklīdz cilvēce sāka apgādāties ar īpašumu, kā uzreiz radās raizes par to saglabāšanos. Pilnīgi dabiska bailes izjuta pret stihijas postiem un negaidītām likteņa pagriezieniem mudināja meklēt aizsardzības veidu no to graujošām sekām. Apdrošināšana – universālais instruments, ko veidoja cilvēce sava īpašuma interešu ekonomiskai aizsardzībai. Mūsdienās bez tā valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku netiek noslēgts neviens darījums, nedarbojās gandrīz neviens uzņēmums.
Kā jau zināms, apdrošināšana – ir zaudējumu atlīdzināšanas veids cietušai personai sadalot tos daudzu personu starpā. Šī procesa organizēšanai tiek veidots mērķuzdevumu nodrošinājumfonds. No šī fonda tiek rīkota cietušo personu zaudējumu atlīdzināšana. Jebkuras apdrošināšanas jēga – saņemt naudas kompensāciju gadījumā, ja nevēlamie notikumi tomēr notika. Attiecības starp apdrošinātāju un apdrošinājuma ņēmēju regulē viņu starpā noslēgtais apdrošināšanas līgums. Tas ir apdrošinātāja un apdrošinājuma ņēmēja vienošanās, saskaņā ar kuru apdrošinājuma ņēmējs uzņemas saistības maksāt apdrošināšanas prēmiju līgumā noteiktajā veidā, termiņos un apmērā, kā arī izpildīt citas līgumā noteiktās saistības un apdrošinātājs uzņemas saistības, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, izmaksāt līgumā norādītajai personai apdrošināšanas atlīdzību atbilstoši apdrošināšanas līgumam. To, ka šī līguma nosacījumi tiks pildīti no apdrošinātāja puses, garantē valsts ar vairāku normatīvu aktu palīdzību. Šo normatīvo aktu noteikumi darbojas trijos virzienos. Pirmkārt, tie rada labvēlīgus apstākļus apdrošinātāju darbībai, tādejādi rūpējoties par viņu maksātspēju. …
