Cilvēkam viena no nozīmīgākajām sensorajām sistēmām ir redzes sistēma. Tā ļauj ārējo pasauli gan ar pirmo signālsistēmu, tieši redzot priekšmetus, gan ar otru signālsistēmu, piemēram, lasot par tiem pašiem priekšmetiem grāmatā.
Redzes sistēmas uzbūve un darbība.
Redzes sistēmas perifērā daļa sastāv no acābola optiskās sistēmas, no receptorā aparāta, kā arī no bipolāro, horizontālo, amakrīno un ganglionāro šūnu tīkla.
Acābola optiskajā sistēmā ietilpst radzene, priekšējās kameras šķidrums, lēca, stiklveida ķermenis. Šie veidojumi izpilda aizsargfunkciju (aiztur infrasarkano un ultravioleto starojumu), vada redzamo gaismu un lauž to tādējādi, ka rodas uz tīklenes fokusēts attēls.
Receptorais aparāts sastāv apmēram no 120 miljoniem nūjiņu un 6 miljoniem vālīšu.
Bipolāro horizontālo amakrīno un ganglionāro šūnu tīkls veic redzes informācijas primāro apstrādi. Te notiek kontrastu izdalīšana, ko sekmē ganglionāro šūnu apļveida mozaīka un laterālā kavēšana – uzbudinātais receptors ar kolaterāļu starpniecību samazina blakus esošā receptora uzbudināmību. Šajā procesā būtiska nozīme ir horizontālajam un amakrīnajām šūnām. No receptoršūnām ir atkarīga gaismas kairinātāju šķirta uztveršana vai to saplūšana. Kritiskā frekvence, pēc kuras gaismas kairinātāji sāk saplūst, dažādām receptošūnām ir dažāda. Krāsu redzi nodrošina vālītes. …
