Cilvēks ir dabas daļa un nāk pasaulē, lai līdz galam paliktu nemitīgā saskarē ar dabu. Ja daba nedotu savu dzīvinošo spēku, mēs kā dzīvas būtnes nevarētu pastāvēt. Kopš senseniem laikiem cilvēks iekļaujas dabā un tās procesos, izjūtot sevi kā dabas daļiņu. Cilvēks apdzied dabu, kas ir ap viņu - viņš dzied par vālodzīti, debesu loku ar zvaigznēm, par jūras dzelmi un akmeni, par Zemes māti un tēvu dieviem. Šajos dziedājumos izpaužas cilvēka pasaules uztvere un dzīves filozofija. Cilvēks dzīvi uztver kā nolemtību, tomēr kā tādu, kur noteicējs lielā mērā ir viņš pats. It īpaši, ja pakļaujas Lielajiem dabas likumiem un ir pastāvīgā saskaņā ar Dievu un Laimu.
Pētot akmens laikmeta senās apbedījuma vietas, tika atrasti darbarīki un sadzīves priekšmeti, rotaslietas, ko mirušajiem deva līdzi aizsaules dzīvē. Tas liecina par seno cilvēku ticību dvēseles pārceļošanai uz aizsauli. Var secināt, ka jau akmens laikmetā Baltijas iedzīvotājiem bija visai sarežģīta ticējumu sistēma un savi priekšstati par dvēseli un aizsaules dzīvi. …
