Mans pārspriedums ir par vienu no latviešu dzejnieku, tulkotāju, dramaturgu, teātra darbinieku, sociāldemokrātisko žurnālistu un politiķi. Raini (1865. – 1929.). Jeb Jāni Pliekšānu, īstajā vārdā. Saukts par ģēniju, kuram, kā saka, bijušas ļoti sarežģītas attiecības pašam ar sevi. Ar augstu dzejnieka misijas apziņu vēstures brīdī, kad latviešiem nebija sava valstiskuma, nebija dzimtas vārds, kad valoda bija latviešu valsts. Rainī daudzi redz pat nācijas simbolu, nevis tikai izcilu dzejnieku. Bet ja atgriežas mazliet Raiņa jaunībā – pabeidzis Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti (1888.), strādājis Viļņas apgabaltiesā (1889),vēlāk par advokāta palīgu Jelgavā. 1891. līdz 1895. gadam bija Jaunās strāvas laikraksta "Dienas Lapa" redaktors.
Rainis būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību. Kā piemēru var minēt 1916. gada poēmu „Daugava”, kurā pausts viens no pirmajiem aicinājumiem uz Latvijas neatkarību.
Sastapa savu nākamo sievu, ierodoties uz viņas, jaunās autores, dramaturģes – Aspazijas (Elza Valtere) - lugas „Vaidelote” pirmizrādi, skanot koklei un Daces Akmentiņas dziesmai.…
