Psiholoģiskā un fiziskā vardarbība tiek pasniegta kā norma ikdienā. Cilvēki ar to sastopas veikalā, uz ielas, laulāto attiecībās, sabiedriskajā transportā, bērnu un vecāku attiecībās, skolās un bērnudārzos u.c. Skolās bērniem apsaukāšana, izsmiešana, nešķiet nekas neparasts, tā ir kā ikdienas parādība. Man rodas jautājums, vai cilvēks tiešām pie visa pierod? Vai arī pie vardarbības var pierast un pieņemt to kā ikdienišķu lietu, gluži kā dabisku vajadzību? Parādās dīvains stāvoklis, kad bērns nespēj atšķirt joku no emocionālas vardarbības. Viens, ir uztvert dažādu informāciju ar domu, gan kādreiz dzīvē noderēs un iespējams izveidojas tāda situācija, kur tieši tā konkrētā informācija arī ir noderīga, bet kā saka, vienreiz pateikti vārdi ir kā odziņa, bet visu laiku tos atkārtojot, tie zaudē savu unikalitāti, gluži tāpat kā ar joku, kas vairākas reizes atkārtots vairs nešķiet smieklīgs. Un otrkārt, kur pazūd tajā jaunajā cilvēkā ieliktās vērtības, ja vispār tādas ir ieliktas, ja pieaudzis cilvēks saprot, ka vienreiz pajokoja, pietiek, jaunietis reizēm neredz šo robežu, par to neaizdomājas, mana versija, no pieredzes, ka tīri vēlēšanās sevi parādīt, kļūt ievērojamākam pēc iespējas vairāku cilvēku acīs liek aizmirst par to, vai cilvēka rīcība ir pareiza vai nav. Zūd izvērtēšanas moments.…
