Mākslinieciskās un valodas īpatnības.
Šī prozas darba valoda ir neparasti tēlaina un mākslinieciskiem līdzekļiem bagāta. Novelē ir daudz salīdzinājumu, kā, piemēram, „Šīs maigās varas paspārnē droši vien viņš mājojis jau no pirmiem soļiem, un šī vara spējusi viņu – tik vārīgu un glītu – tā savaldzināt ar mīlu, kuras tas vēl nekādi nespēja aptvert, tāpat kā tulpes sīpols nenojauš gaišdzelteno rīta sauli, bet pusaizsnaudies atdodas zemes siltumam un gādībai.” vai „Šis jauneklis sēdēja pie kāda galdiņa aiz alus pudelēm kā lielgabalnieks aiz lādiņiem.”
Tajā ir daudz jauku aprakstu: „Man ienāca prātā jāņogu krūmi, kad tie rotājās ogām un mazi putni līdzīgi punduru gardēžiem tās pa vienai nobaudīja, bet, kad dzeltena speķzīlīte uzlaidās uz trauslā un brīnumžuburainā zara, tā kā tas noliecās līdz pienenēm un nātrēm, no lapām nobira lietus piles kā dārgā dzēriena spulgojošās lāses.”; „Tās [mazās ēkas] ar savām jokainām terasēm atgādināja Stīvensona laika pasta karietes, un likās, it kā mēs stāvētu uz vietas, bet tās mums ripotu garām ceļā no kādas holandiešu hiacintu pilsētiņas uz kādu franču vīna pilsētiņu.”
Novelē ir daudz epitetu, kā, piemēram, „salto, sidrabaino apšu mizas”, „kuplās sniegu pītes”; personifikāciju: „zaros elpo dzeltenzaļas lapas”, „dziedāja vīns”.
Tas viss padara noveles valodu gleznainu un plūstošu.
Šajā novelē var atrasts pierādījumu Ādamsona raksturīgākajai īpašībai – visā saskatīt skaistumu: „Nereti visneparastākās dārglietas vēlējos iegūt, lai rotātu ar tām kādas daiļas meitenes kaklu, kaut gan patiesībā man nekas nelikās tāds, kas varētu papildināt dabisko skaistumu.”
…
