Lai panāktu efektīvu vadīšanu, vadītājam jālieto vara. Sabiedrībā parasti varu saista ar vardarbību, spēku vai agresiju. Šim uzskatam ir arī zināms pamatojums, jo praktiski visas šīs parādības eksistē. Taču rupjš spēks nav varas obligāts atribūts. Parasti vadītājs varu izmanto dažādi, lietojot daudzas metodes un paņēmienus, lai ietekmētu darbinieku rīcību. Līdz ar to vadīšana ir reāla varas lietošana. Pat tādā gadījumā, kad vadītājam ir noteiktas vadīšanas pilnvaras, viņš ne vienmēr tās īsteno jo padotie var vienkārši atteikties izpildīt vadītāja pavēles, ja viņa rīcībā nav nepieciešamās varas.
Tādējādi vadītājam ir jāparāda saviem padotajiem, ka viņš ir galvenais un ka tieši viņa rokās ir koncentrēta visa vara - taču te atkal rodas viens paradokss, nevajag aizrauties ar varas koncentrēšanu un nepārtrauktu pierādīšanu, jo, ja no vadītāja puses būs nepārtraukti vērojama nepamatota, vienpusīga varas lietošana tad tas no padoto puses var izraisīt vēlmi parādīt arī savas iespējas. Rezultātā - ne vadītājs, ne padotie nesasniedz mērķus. Tāpēc vadītājam ir ieteicams vienmēr novērtēt pietiekamo ‘‘varas bilanci ‘‘, kas varētu kalpot organizācijas mērķu īstenošanai un tajā pašā laikā neizraisītu padoto pretestību.…
