| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Tiesību zinātnes metodes | 4 |
| 1.1. | Empīriskās izziņas metodes | 4 |
| 2. | Analoģijas jēdziens un būtība | 5 |
| 2.1. | Analoģijas jēdziens juridiskā nozīmē | 7 |
| 3. | Analoģiju veidi | 8 |
| 4. | Analoģijas slēdziens | 9 |
| 5. | Analoģija un tiesības | 10 |
| 6. | Tiesībās pielietojamo analoģiju veidi | 11 |
| 6.1. | Likuma analoģija | 12 |
| 6.2. | Tiesību analoģija | 13 |
| Nobeigums | 14 | |
| Literatūras saraksts | 15 |
Nobeigums
Zinātnē un praktiskajā darbībā nereti jāsastopas ar tādām atsevišķām parādībām, par kurām vēl nav izdevies izdarīt nekādus vispārinājumus. Dedukcija šeit ir bezspēcīga. Pētnieks šajos gadījumos nosaka parādības nezināmās pazīmes, balstoties uz agrāk iegūtajām zināšanām par citu atsevišķu parādību, t.i., pielīdzina vienu parādību otrai. Ar pielīdzinājuma paņēmienu pētnieks iegūst zināšanas par jaunām priekšmeta pazīmēm ne ar vienkāršu novērošanu, bet netieši. Citiem vārdiem sakot, pielīdzinājums izpaužas pazīmes loģiskā pārnešanā no viena priekšmeta uz otru priekšmetu.
Analoģija, tāpat kā ikviena loģiskā figūra, nav patvaļīgs loģisks veidojums. Tās pamatā ir objektīvās sakarības un attiecības starp reālās īstenības priekšmetiem.
Analoģijas jēdziens juridiskā nozīmē ir tiesību tālākveidošanas paņēmiens atklātu likuma robu aizpildīšanai. Ar analoģiju saprot vienam vai vairākiem savstarpēji līdzīgiem normas sastāviem (tas ir, likumā, noregulētiem dzīves gadījumiem) paredzēto tiesisko seku attiecināšanu uz tādu kas ir līdzīgs minētajiem normas sastāviem. Šādā attiecināšana pamatojas uz taisnīguma principu (respektīvi, līdzīgi gadījumu izšķirami līdzīgi, tāpēc analoģiju dēvē arī par vienu no taisnīguma principa piemērošanas gadījumiem.
Pastāv četri analoģiju viedi un tie ir: vienkāršā, stingrā, nestingrā un izplatītā analoģija.
Slēdziens pēc analoģijas ir secinājums par noteiktas pazīmes piederību kādam atsevišķam priekšmetam, kas pamatojas uz šī priekšmeta būtisko pazīmju līdzību ar cita atsevišķa priekšmeta būtiskajām pazīmēm.
Tradicionāli tiek izšķirti divi analoģijas veidi: likuma analoģija un tiesību analoģija.
Likuma analoģijas gadījumā tiek meklēts kopīgais starp tiesību normā paredzēto tiesisko sastāvu un izšķiramā dzīves gadījuma faktisko sastāvu, kas vērtējuma ceļā izrādās izšķirošais. Šīs analoģijas gadījumā tiek izsecināts priekšraksts noteiktam faktiskam sastāvam.
Tiesību analoģijas gadījumā tiek izsecināts vispārīgs tiesību princips, kurš pamatojas uz to, ka visu kopsavilkto atsevišķo normu mērķis aptver ne tikai likumā noregulētos gadījumus, bet arī attiecas uz visiem tiem dzīves gadījumiem, kuri uzrāda nepieciešamos vispārīgos priekšnoteikumus.
…
Analoģija, tāpat kā ikviena loģiskā figūra, nav patvaļīgs loģisks veidojums. Tās pamatā ir objektīvās sakarības un attiecības starp reālās īstenības priekšmetiem. Analoģijas jēdziens juridiskā nozīmē ir tiesību tālākveidošanas paņēmiens atklātu likuma robu aizpildīšanai. Ar analoģiju saprot vienam vai vairākiem savstarpēji līdzīgiem normas sastāviem (tas ir, likumā, noregulētiem dzīves gadījumiem) paredzēto tiesisko seku attiecināšanu uz tādu kas ir līdzīgs minētajiem normas sastāviem. Šādā attiecināšana pamatojas uz taisnīguma principu (respektīvi, līdzīgi gadījumu izšķirami līdzīgi, tāpēc analoģiju dēvē arī par vienu no taisnīguma principa piemērošanas gadījumiem.
