1945.gada augustā Vjetmins kontrolēja Vjetnamas ziemeļdaļu. No amata atkāpās Bao Dai, kuru japāņi pirms dažiem mēnešiem bija iecēluši par neatkarīgās Vjetnamas valsts vadītāju un kļuva par Vjetmina izveidotās Ho Ši Mina vadītās valdības augstāko politisko padomnieku. Šī valdība ātri okupēja Vjetnamas dienviddaļu, kura pirms tam jau otro reizi gada laikā bija pasludināta par neatkarīgu valsti.1
Pirms gada jūnijā ASV Potsdamā bija nolēmušas, ka britiem dienvidos un ķīniešiem ziemeļos vajadzētu pārņemt Indoķīnas valdību no japāņiem. Tāpēc septembra beigās Saigonā ieradās britu karaspēks un konstatēja, ka arī šī daļa atrodas Vjetmina kontrolē, lai gan ne tik spēcīgā kā valsts ziemeļdaļa. Briti nekavējoties atbrīvoja frančus, kuri drīz vien pārņēma valsts vadību. Tikmēr ziemeļos Ķīnas karaspēks lielākoties nodarbojās ar sirošanu un nedarīja neko, lai ierobežotu Vjetminu, kurš arvien vairāk nostiprinājās.
1946.gadā britu un ķīniešu karaspēki no valsts tika izvesti un valstī palika konfliktējošās franču un Vjetmina armijas. Martā abas valdības pieņēma vienošanas, kas noteica, ka Ziemeļvjetnama ir brīva valsts Indoķīnas federācijas sastāvā, tomēr vasara Francijas sarunas par detalizētiem federācijas jautājumiem izjuka. Jaunā franču konstitūcija visas aizjūras kolonijas ietvēra Francijas Savienībā, kas noliedza tām patiesu neatkarību. Tas veicināja abpusēju gatavošanos karam. Cīņas sākās 1946.gada novembrī un turpinājās astoņus gadus. Plaša mēroga incidentiem sekoja Haifonas bombardēšana no neliela attāluma. Šīs bombardēšanas laikā Francijas kara flote nogalināja ap 6000 cilvēku. Turpmāko kauju laikā franču kontrolē palika lielākie ceļi un pilsētas, bet Vjetmins kontrolēja lauku apvidus.…
