Video ieraksti, kā pierādījumi, kas fiksēti, izmantojot elektroniskos līdzekļus, iekārtas un informācijas tehnoloģijas, nesatur lietisko pierādījumu pazīmes, līdz ar to klasificējami kā elektroniskie pierādīšanas līdzekļi, kas jānošķir no rakstveida pierādījumiem.
Tādiem elektronisko pierādīšanas līdzekļu veidiem, kuriem ir problemātiski noteikt konkrētus kritērijus to pieļaujamības un ticamības izvērtēšanai, ticamības un pieļaujamības novērtēšanai normatīvajos aktos jāparedz tikai vispārīgas vadlīnijas, pamatā to izvērtēšanu atstājot tiesas ieskatiem. Līdz ar to autors izsaka priekšlikumu CPL papildināt ar sekojošu normu – “Novērtējot elektronisko pierādījumu ticamību un pieļaujamību, jāņem vērā šādi vispārīgi vērtēšanas kritēriji: Rīka vai veida, ar kura palīdzību elektroniskais pierādījums izveidots, nosūtīts vai glabāts, identificēšana.
Rekvizītu apzināšana, kas liecina par elektroniskā pierādījuma saturošās informācijas autentiskumu un ticamību.
Elektroniskā pierādījuma novērtēšana, konstatējot vai tajā nav veiktas izmaiņas, labojumi, sadalīšana vai cita diferencēšana, kas varētu radīt šaubas par dokumenta autentiskumu.”
Tiesas atteikšanās pieņemt kādu noteiktu elektronisko pierādījumu, tikai tāpēc, ka tas nav atbilstošs formai, veidam vai arī nesatur kādu no rekvizītiem, ir konstatējams kā personai garantēto tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums, kā arī sacīkstes principa ierobežojums, un tiesai ir pienākums izvērtēt šādu pierādījumu un tā ticamību.
…
