Ziemeļjūra, es stāvu uz klāja kuģa pakaļgalā un rakstu Tev, manu mīļo Solveig. Nu jau esmu vecs, sirms vīrs, kas nolēma atgriezties dzimtenē, vietā, no kuras kādreiz aizbēgu, bet, pēc kuras dziļi sirdī ļoti ilgojos. Vēl joprojām nesaprotu iemeslu savai muļķīgajai rīcībai! Jā, tieši muļķīgajai, tikai tā to nosaukt! Iespējams, ka biju pārāk jauns, lai saprastu, ka laime nekur nav jāmeklē, viņa ir tepat, mana deguna priekšā...…
