Lasot Andreja Pumpura eposu „Lāčplēsis”, manī raisījās dažādas domas, kuras man pašai būtu vērts uzrakstīt sacerējuma formātā. Vienmēr ko lasot, rodas domas, bet šīs ir īpašas, jo ir par latviešu vienotību un patriotismu. Tā, kā pati esmu liela patriote, šis Andreja Pumpura darbs mani nekādā ziņā neatstāja vienaldzīgu.
Viss jau sākas ar pašu domu, mērķiem kādēļ Andrejs Pumpurs ir radījis šo eposu. Viņš to ir radījis, lai cilvēkiem arī pēc 100 un vairāk gadiem būtu iespējas uzzināt par mūsu tautas varoni – Lāčplēsi, lai mums vēl joprojām, laikam ejot, būtu no kā mācīties, būtu savi ideāli un būtu, kam līdzināties. Jebkurš darbs, kuram ir tik dziļi un cēli mērķi, tiek radīts no sirds, un ja no sirds, tad labs, balts, krietns un noderīgs tas būs!…
