Plotīna darbība bija virzīta uz dievišķo. Uzskata, ka dvēsele ir atkarīga no prāta. Uzskata, ka visa mūsu apkārtne, visa daba ir dzīva tamdēļ vien, ka tajā ir dvēsele. Viss apkārt notiekošais ir ar dvēseli un tas ir dzīvs. Dvēsele ieiet ķermeņos un objektos un it kā tos izgaismo no iekšpuses, rada tos patīkamus. Bet tie, kam nav dvēseles, ir miruši, tiem nav šī skaistuma un izgaismotības. Tie ir pamesti un miruši, no kuriem visi novēršas. Taču te runa ir arī par to, ka dvēsele pati no sevis iziet nevar, tāpēc tādā veidā to var uzskatīt par nemirstīgu.
Plotīns savos darbos runā par radīšanu fiziskā nozīmē, ka pasaule ir radīta aiz būtības, aiz pirmveidotā būtības. Pasaule ir vienkārši tāpēc, ka ir, jo ir pirmveidotais.
Plotīns pasauli redz pretstatos – tos veido matērija un gars, dvēsele un ķermenis, dievišķais un cilvēciskais. Viņš meklē pirmsākumu.
Plotīns pieņem arī Aristoteļa, Hērakleita, Empedokla, Anaksgora, Pitagora un Ferekida atziņas un domas. Viņš apspriež un analizē tās, atrazdams tajās daudz ko apstrīdamu, kā arī atrazdams daudz ko kopīgu savā starpā un līdzības ar savām atziņām. Plotīns saka, ka „ikviens ilgojas pēc sava radītāja un radība ir vienīgie”. Tātad dvēsele uzlūko prātu, bet dvēsele vienu un tiem visiem jābūt kopā, tā kā radītājs ir „vislielākais labums”. …
