Skolēnu iekļaušanās skolas vidē un sabiedrībā vienmēr ir bijusi nozīmīga problēma kā skolotājiem, vecākiem, tā arī, protams, pašiem skolēniem. Tās risināšanas veidu un paņēmienu, kā arī sarežģītības pakāpju ir tik daudz, cik skolēnu. Lai zinātu, kā un ko risināt vai ko ļaut pašplūsmai, vispirms jānoskaidro, ko nozīmē skolēnu iekļaušanās vidē vai skolēnu socializācija.
Socializācija – cilvēka sociālā veidošanās apkārtējās vides ietekmē, tā uzskatāma par kulturizācijas procesa sastāvdaļu.
Šo jēdzienu ieviesis franču sociologs E.Durkheims (1907), lai raksturotu cilvēka sabiedriskošanās norisi, sabiedrības nosacījumu cilvēka personības veidošanā. 20.gs. 60.gados audzināšanas sociālzinātniskajā izpratnē tas iegūst sevišķu nozīmi. 1980.gadā socializācijas izpētes rokasgrāmatā Geilens un Hurelmans definē socializāciju kā „personības rašanās un attīstības procesu savstarpējā atkarībā no sabiedrības noteiktās sociālās un materiālās vides. Tematiski nozīmīgākais ir, kā cilvēks izveidojas par sabiedriski rīcībspējīgu subjektu.” [4, 167]
Socializācija ir cilvēka pakāpeniska iesaistīšana sabiedrībā, palīdzot viņam apgūt sabiedrības kultūru, sociālās normas, sociālo pieredzi, zināšanas, tradīcijas un vērtības, uzvedības un izturēšanās prasmes, lai viņš varētu pilnvērtīgi dzīvot noteiktā sabiedriskā vidē, vienlaikus attīstot individuālās dotības un garīgo būtību. [ 2, 22]
Socializācija aptver visus kultūras, apmācības un audzināšanas procesus, ar kuru palīdzību cilvēks iegūst sociālo dabu un spēju piedalīties sabiedriskajā dzīvē.…
