Senie Skandināvijas tirgoņi, pirāti un karotāji, plašāk pazīstami kā vikingi, sākot ar 760.g.m.ē. iedvesa šausmas ne vienam vien Rietumeiropas un R-Āzijas piekrastes iedzīvotājam. Bezbailīgie vikingu karotāji izlaupīja un iznīcināja ciematu pēc ciemata, pārvietojoties ātros, drošos un dīvainos kuģos. Tieši šie kuģi vikingiem palīdzēja ne tikai iekarot un laupīt, bet arī veikt nozīmīgus atklājumus no ģeogrāfiskā un tirdzniecības viedokļa. Vikingi atklāja vairākus jūras ceļus (No Eiropas uz Islandi, Grenlandi, Foklenda salām u.c.). Vēlāk tas veicināja neatkarīgu karaļvalstu izveidošanos šajās vietās. Vikingu kuģi spēja pārvietoties arī pret straumi, un mainīt savus kuģošanas ceļus (izmantojot Daugavu aizkuģot līdz pat Baltkrievijai). Vikingi bija pirmie eiropieši, kuri paviesojās Amerikā (paši to nenojauzdami), un tikai pēc 500 gadiem līdzvērtīgu braucienu spēja izdarīt Kolumba komandētās galeonas.
Vikingi bija diži jūras braucēji un labi kuģu būvmeistari. Vēl šobaltdien vikingu kuģus apbrīno par to slaidajām plūdlīniju formām un tajā laika posmā nepārspēto ātrumu. Ar terminu „Vikingu kuģis” tiek apzīmēti tie kuģi, kuri tika lietoti Vikingu periodā (laika posmā no 800.-1100. gadam m.ē.). Šie kuģi tiek iedalīti trīs klasēs, kuras balstītas uz to lielumu un funkcijām:
Kara kuģi (Longships)
Tirdzniecības kuģi (Knarrs)
Mazākas (sadzīviskas) nozīmes kuģi un laivas (Smaller vesels)…
