Mīļa sejiņa
Iz zaļi lapota lodziņa
Māj mīļa, bāla sējiņa...
Kas viņa? – neuzminu!
Tā nav man ne rada, ne paziņa,
Ne draudzene, ne māsiņa...
Es minu un neuzminu.
Vai maz jel to kādreiz redzēju?
Bet tomēr – man ir, ka to mīlētu...
Es minu un neuzminu.
Jā, jā, es jūtu, es mīlu to
Ar sāpēm, kā to visdārgāko...
Ak! – tagad, tagad es zinu!
Tu mīļā, bālā sejiņa,
Iz zaļi lapota lodziņa
Tu māj man – jaunība mana!
Pamatdoma: Visā krajumā Aspazija raksta par bernību, par to, ka meitene kļūst par jaunieti, un šājā dzējoļī jauniete stāsta, ka redz lodziņā savas bernības sējiņu, bet neuzmin to, jo bernība aizgāja un to vairs neatgriezt.
Ar šo dzejoļi autore gribeja teikt, ka vajag cienīt savas bernības gadus, jo laiki kad tev nevajag ne par ko domāt aizies un pienāks grutākie laiki.
Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi:
1.Iz zaļi lapota lodziņa - deminutīvs
2.Māj mīļa, bāla sējiņa... - deminutīvs
3.Tu māj man – jaunība mana! - metafora.…
