Vienlaicīgi īstenojot ticības karus Francijas teritorijā un cīnoties pret hugenotiem, jeb franču pagāniem, karalis centās saliedēt valsti, ieviešot vienotu ticību. Hugenotu vajāšana noveda vienīgi līdz pagānu tautu izceļošanām ārpus Francijas un pretenziju celšanu pret valdnieku.
Lai spodrinātu Francijas karaspēku, ar Kolbēra padomu, tika palielināta zemes nodeva, ko, protams, Luijs XIV ar intendantu palīdzību neiekasēja no aristokrātiem, bet gan no zemniekiem, ieviešot nemierus zemākajos pilsoņu slāņos. Attīstījās tirdzniecība, daudz naudas tika tērēts ārpolitikas vajadzībām, Luijs nepārtraukti iesaistījās aizvien jaunos karos un nodevas aizvien vairāk palielinājās.
Luija XIV absolūtisma politikas iespaidā, viņa pēcteča, Luija XVI valdības laikā 1789. gada 5. maijā ģenerālštati atklāja savas sēdes Versaļā un pasludināja par Lielās Franču revolūcijas sākumu un absolūtās monarhijas gāšanu. No tā var secināt, ka absolūtisma politikai bija daudz nenozīmīgu ārišķīgu detaļu, kas sekmēja tautas katastrofālo sacelšanos, jo, manuprāt, visa tauta nevar akli ticēt vienam valdniekam, turklāt tik radikālam, kā Luijs XIV, nesaceļoties un nemēģinot izdzīvot pretojoties.
…
