Koncentrācijas nometne – karagūstekņu, ieslodzīto izolācijas un represiju vieta.
Koncentrācijas nometne – birokrātiskajā valodā ir vienkārši „saglabāšanas un audzināšanas nometne”, kura paredzēta tiem, kuri „apliecinājuši sevi kā kaitniekus vācu tautas ķermenī”, šajās nometnēs ieslodzītie „pārejoši tiek padarīti nekaitīgi un pāraudzināti par lietojamiem tautasbiedriem”. Tā ir līķu un „dzīvu līķu” fabricēšana, kas turpinās arī pēc nometņu pārveides par piemiņas vietām.
Koncentrācijas nometne ir uzņēmums, kas paredzēts cilvēku iznīcināšanai, baiļu gaisotnes veidošanai un uzturēšanai sabiedrībā. Šī nometne ir nepilngadīgo producēšanas institūcija. Nepilngadīgais ir ieslodzītais, bērna stāvoklī, kurš nepakļaujoties pavēlēm, tiek publiski nopērts.
kurā tika nomocīti cilvēki ne tikai no Latvijas, bet arī no citām valstīm.
Savu tradicionālo izskatu tā iegūst ASV Ziemeļamerikas pilsoņu karā. Koncentrācijas nometnes tradicionālo izskatu raksturo V. Frankls savā grāmatā „Izdzīvošanas māksla”. Pa labi un kreisi no dzelzceļa uzbēruma kilometriem tālu iezīmējas milzīgu izmēra nometnes aprises. Bezgalīgi vairāku kārtu dzeloņstiepļu nožogojumi, uzraudzīšanas torņi, starmeši un garas, pelēkas rītausmas pelēkumā, noskrandušu, lupātās tērptu cilvēkveidolu kolonnas, kas lēni un gurdi velkas pa vienmuļām, pilnīgi taisnām nometnes ielām – neviens nezina, kurp. Te šeit, te tur dzirdamas atsevišķas komandas svilpes – neviens nezina kāpēc.
Koncentrācijas nometnes nostiprinās laikā no 1933.g.-1945.g. Pēc varas pārņemšanas tās tiek izveidotas tiem, kas tiek pasludināti par nacionālisma pretiniekiem. Pirmā valsts koncentrācijas nometne 1933.g. tika ierīkota Dahavā pēc Himlera pamudinājuma. 20.gs. jau visur ir koncentrācijas nometnes.…
