Krievijas armijā nacionālu karaspēka daļu bija ļoti maz, jo cara valdība neuzticējās impērijas pakļautajām tautām. Īpašu rezonansi valdībā izraisīja Krievijas Valsts domes latviešu deputāta Jāna Goldmaņa iesniegums virspavēlniecībai, kurā viņš, atsaucoties uz jau esošajām Kaukāza tautu karaspēka daļām un Daugavgrīvas zemessargu bataljona varonīgajām cīņām, ierosināja dibināt latviešu strēlnieku bataljonus. Neraugoties uz valdošo aprindu neuzticību, stāvoklis Rīgas frontē bija tāds, ka armijas vadība 1915. gada 1. augustā deva savu piekrišanu. Brīvprātīgo pieplūdums bija negaidīti liels. Ļoti daudz brīvprātīgo pieteicās no Kurzemes bēgļu vidus, jo viņi gribēja palīdzēt atbrīvot Kurzemi. Uz latviešu bataljoniem vēlējās pārcelties daudzi jau militārajā dienestā esoši virsnieki un kareivji. Īsā laikā tika noorganizēti 3 bataljoni, kas tika sūtīti kaujās Rīgas pievārtē, kur cīnījās ar labām sekmēm. …
