1.1. Zigmunda Freida teorija
“Cilvēka dvēsele ir stingri savilkts mezgls, kuru nav iespējams atraisīt, bet Z. Freids – kā pirmais zinātnieks, kas mēģinājis šo mezglu dabūt vaļā”.
A.Šopenhauers
Psihoanalīze savos pirmsākumos radās kā ārstniecības metode, taču drīz tika uztverta kā psihoanalītisku faktu iegūšanas līdzeklis un kļuva par psiholoģiskās sistēmas pamatu.
Pacientu brīvo asociāciju analīze ļāva Z. Freidam secināt, ka pieaugušas personības slimības dīgļi meklējami bērnības pārdzīvojumos. Pēc Z. Freida domām, bērnības pārdzīvojumiem ir seksuāla daba. Tās ir mīlestības un naida jūtas pret tēvu un māti, greizsirdības jūtas pret brāli vai māsu utt. Z. Freids uzskatīja, ka šī pieredze atstāj neapzinātu ietekmi uz turpmāko pieaugušā uzvedību. Neskatoties uz to, ka psihoanalīzes metode tika izstrādāta pamatojoties uz pieaugušu cilvēku novērošanu un prasa būtiskus papildinājumus, ja runa iet par bērniem, Z. Freida iegūtie rādītāji liecina par noteiktu bērnības pieredzes lomu personības attīstībā. Veikdams novērojumus, Z. Freids bija pārsteigts par pacientu nespēju saprast savu atmiņu, brīvo asociāciju un sapņu nozīmīgumu. …
