Visprecīzāk autores teksta ideja atveidojas tieši pēdējā fragmenta izteikumā, kur viņa norāda uz fundamentālo nespēju vīriešu valodas ietvaros, izteikt sieviešu absolūto kopību. „Tu? Es? Arī tāds dalījums neder. Pārāk krasa šāda šķirtne starp mums: visām.”
Ja Levina gadījumā, ētikas motīvi ir acīmredzami, tad Irigarajas feminismā ētika ir otrajā plānā aiz viņas ideoloģijas. Lai gan neapšaubāmi savu pārliecību viņa arī balsta ētiskos apsvērumus, piemēram, tajā, ka esot vīriešu kontrolē ir neiespējami apliecināt (šī vārda visplašākajā nozīmē) savu īsteno patību. Irigarajas ētika ir krasi atšķirīga no Levina filozofijas vēl vienā gadījumā. Ja Levins vēršas pie pilnīgi jebkura indivīda ar savu uzskatu, tad Irigaraja vēršās tikai pie daļas, mudinot vērsties pret otru indivīdu daļu. Tomēr jāņem vērā arī autoru pieredzes fons. Ar to šeit domāju otrā pasaules kara pieredzi, kurš lika aizdomāties par līdzšinējā kļūdainību un kalt labākus nākotnes projektus ne tikai šiem autoriem, jo otrais pasaules karš bija apliecinājums tam, ka pasaulei ir nepieciešamas izmaiņas.
…
