Nozīmīgu vietu Latvijas 19. gs. vēsturē ieņem Jaunā strāva. Šī demokrātiskās latviešu inteliģences idejiskā kustība, kura 19. gs. 90. gados avīzē „Dienas Lapa” un legālo biedrību jautājumu vakaros pauda demokrātiskās un sociālistiskās idejas, iezīmēja lūzumu latviešu sabiedrības sociālajā un garīgajā dzīvē. Jaunā strāva bija ārkārtīgi sarežģīta kustība, arī literatūra par Jauno strāvu ir sarežģīta, pretrunīgām zinātniskām koncepcijām un politiskām konstrukcijām bagāta. Kustības historiogrāfiju veido ne tikai vēsturiskā literatūra, bet arī literatūrzinātnieku, ekonomistu un filozofu darbi. Lielākā daļa pētnieku, raksturojot Jauno strāvu, nav pētījuši šo kustību tieši, bet gan garāmejot, citu problēmu ietvaros un rakursos. Jaunā strāva allaž ir bijis ass politiskās un ideoloģiskās cīņas jautājums, tādēļ kustības raksturojums bieži ir balstījies nevis uz konkrētu faktiskā materiāla analīzi, bet uz politiskām un ideoloģiskām dogmām un shēmām. Arī pēdējais lielākais Jaunās strāvas historiogrāfijas apskats, kas parādījās 1984. gadā, nav brīvs no marksistiskās shematizācijas un vienpusības, daudzi darbi par Jauno strāvu tajā nemaz nav aplūkoti. …
