Gan A. Sakses pasakā “Zvēru un nezvēru karš” (1946), gan arī Vika “Pasakā par pūķīti, kas iegavilējās” (public. 1983.g.) attēlota dzīvnieku pasaule, turklāt caur dzīvnieku tēliem atklājas cilvēkiem raksturīgas īpašības un savstarpējās attiecības, tomēr, ja A. Sakses pasakā ir tradicionāli tēli – dzīvnieki, kuriem piemīt cilvēku īpašības un kuru rīcība atspoguļo cilvēku rīcību, tad Vika pasakā dzīvnieku tēlu īpašības netiek izgaismotas, centrā izvirzīta tiek darbība (pārvēršanās) un pasakas filozofiskā slodze.
Jau pasakas ievadā A. Sakse ieskicē folklorai tipisko dzīvnieku pasaules sadalījumu pretmetos- pozitīvie un negatīvie, respektīvi, zvēri un nezvēri. Arī dzīvnieku raksturīgās īpašības ir tradicionālas: lapsa ir viltīga, lācis spēcīgs, zaķis bailīgs, kraukļi un vārnas neganti un negausīgi utt. Arī sižets – “ļaunie” zvēri uzbrūk “labajiem”, bet tie savukārt, izmantojot asprātību uzvar, sakņojas folklorā. Tomēr autore daudz lielākā mērā nekā tautas pasakās pauž pēckara gadu literatūrai raksturīgo kara bezjēdzības ideju, turklāt pasakā atklāts ne tikai tautas pasakai raksturīgais čakluma un attapības cildinājums, bet jaušami arī autores ētiski estētiskie ideāli (brīvības un darba nozīme cilvēka dzīvē), kā arī jaušami A. Sakses politiskie uzskati.…
