Dienvidanglijas pašā vidū, Solsberijas līdzenumā, aplī vertikāli novietoti, skarbu vēju apdrupināti un laikazoba saēsti, stāv grandiozi pelēkzili akmeņi, ko senie sakši nosauca par Stounhendžu jeb “akmeņiem, kas karājas”. Stounhendžas masīvie, rūpīgi apkaltie un apstrādātie akmens bluķi efektīgi izceļas līdzenumā, kas nosēts ar seniem kapu uzkalniņiem un lauku sētām. Britiem šie akmeņi ir daļa no viņu nacionālās apziņas un senās astronomijas, kaut gan tas, kas šodien palicis pāri no senās Stounhendžas, ir tikai ēna no senā diženuma. Laikam ritot, vairāk nekā puse akmeņu ir nogāzti, iznīcināti vai aprakti zemē. Mums atliek vienīgi mēģināt iztēloties, kāds varēja izskatīties šis milzīgo akmeņu grupējums, kad tas nebija vēl nepielūdzamā laika skrējiena un cilvēku apzinātās postīšanas skarts.
Stounhendžai piemīt brīnumains pievilkšanas spēks. Tās milzīgo seno akmeņu aura pievelk tūkstošiem interesentu, sākot no arheologiem ar speciālām zināšanām, kuri cenšas atklāt Stounhendžas noslēpumus, turpinot ar rakstniekiem, māksliniekiem, mistiķiem un beidzot ar parastiem ziņkārīgajiem, kuri vienkārši vēlas apmeklēt šo maģisko vietu.…
