Divpartiju sistēmas parasti reprezentē mažoritāro demokrātiju. Savukārt, daudzpartiju sistēmas – konsensa demokrātijas modelis. Divpartiju sistēmas parasti darbojas nedaudz labāk, nekā daudzpartiju sistēmas. Pirmkārt, divas partijas var saviem vēlētājiem piedāvāt divas skaidras programmas, no kuram vēlētājiem būtu vieglāk izvēlēties vienu katram patīkamu. Daudzpartiju sistēmās vēlētāji vairāk svārstās starp dažu partiju piedāvātām programmām. Parasti divpartiju sistēmās šo divu partiju ideoloģiskā nostāja nav noteiktā tikai ar “kreisā” jeb “labā” jēdzieniem. Parasti šīs partijas apvieno sevī kreisi-centrisko, jeb labēji-centrisko ideoloģiju un politiskajā spektrā nav diezgan tālu viena no otras. Tas nozīmē, ka vēlētāju uzskati par vairākiem jautājumiem būs diezgan līdzīgi, jo kā vienā tā arī otrā partijā būs centristi, kuru uzskati arī būs diezgan līdzīgi. Respektīvi, iedzīvotāju sašķelšanās vairākos jautājumos nebūs tik spilgti izteikta, piemēram, daudzpartiju sistēmās, kur vēlētāji, praktiski ir sašķelti par grupām (ja tā var teikt, dzīvo vairākās atsevišķās politiskajās telpās). Tādējādi sabiedrības solidaritāte nebūs izteikta tik spilgti šajā sabiedrībā. Kā tas veicina demokrātijas konsolidāciju? …
