Arī Satversme, kas izdota 1922.gadā satur daudz dažādu tiesību normu , kas mūsdienās vairs neatbilst, tā sākotējai pamatdomai. Piemēram Satversme nenoska nekādas tiesības vienādu dzimumu pāriem, savukārt mūsdienās esot ES attieksme pret tā saucamo LGBT ir mainījusies un tiek pieņemti daudzi likumi, satversme tiek paplašināta un interpretāta mūsdienu vajadzībām un domāšanai. Es uzskatu, ka lai arī cik sens būtu likums, likumu būtība mūsdienās nav mainījusies, piemēram, ja pirms simts gadiem nevarēja piesavināties kāda īpašumu, tad arī mūsdienās nevar darīt to, līdz ar to varu secināt, ka likuma būtība tā pamatā nav mainījuisies.
Varu izteikt hipotēzi, kas iespējams atbildētu uz jautājumu (kādēļ mēs nepieņēmam jaunu likumu, bet paturējām 1937. gada likumu). Es domāju, kas tas ir saistīts ar smago pārejas periodu 1991. gadā. Kā mēs labi zinām tas ir laiks, kad PSRS pamet Latvijas teritoriju un mums kā valstij ir jāsāk viss no nulles. Iespējams likumdevējam bija daudz svarīgākas lietas nekā civillikuma maiņa. Pēc vēstures faktiem zināms, ka mums nebija ne armijas, ne iekārtas, ne poltikas un valsts pārvaldes, tādēļ daudz kas tika darīts ļoti ātrā steigā, lai vispār spētu nodrošināt iedzīvotājus ar pamata pakalpojumiem. …
Kas ir likums un no kā tas sastāv, kā to sistematizēt? Šie ir tikai daļa no jautājumiem, uz ko bija jāatbild likuma veidotājiem tālajā 1937. gada 28.janvārī. Lai atbildētu uz šo jautājumu mums ir jāceļo atpakaļ laikā, kad tikai vēl veidojās tiesības un pirmatnējie likumi. Tiesības mūsdienu izpratnē radušās pateicoties vairāku simtu un tūkstošu gadu laikā krātām un pilnveidotām zināšanām. Sākotnēji tiesības izpaudās kā paražu tiesības, kam cilvēki pakļāvās un ievēroja nosacījumus, piemēram, tabū. Pirmatnējā sabiedrībā galvenais, lai izdzīvotu bija ēdiens un mājvieta, savukārt ar laiku radās daudzas citas vajadzības: ekonomiskās attiecības ( īpašums, preču ražošana, algas).
