Nāve raisa pārdomas par noderību, rodas vēlme padoties, parādās pesimistiskas noskaņas. Tās ir pamats noslēdzošajam meklējumu lokam – vientulībai, kas, manuprāt, liriskā „es” acīs ir traģiskāka par nāvi.
Divās krājuma noslēdzošajās nodaļās, kuras Rainis dēvē par „Atrašanu”, tiek atrasts līdzsvars un harmonija starp dvēseli un visumu. Manuprāt, šīs nodaļas kalpo kā krājuma kopsavilkums. Pēdējie moto: „Vēl ritu” un „Es mūžam ritu”, ir secinājumi. Tāda gala nav, katras beigas ir kā jauna sākums. Dzīve ir bezgalīgs esamības loks, ko nespēj pārraut pat nāve. Tā ir tikai viens no posmiem ceļā uz saskaņu. Man šo sajūtu pastiprināja biežais darbības vārdu lietojums krājumā. Ar šādu cilvēka dabas un izaugsmes atspoguļojumu es saskaros pirmoreiz. Manuprāt, Rainis ir radījis spilgtu filozofiskās lirikas paraugu, kas sniedzas pāri laikam.
…
