Reizēm nemaz nav jāpieskaras, lai tā kārtīgi izjustu. Reizēm nemaz nav jāredz, lai saskatītu. Reizēm pat nav jādzird, lai saklausītu. Visticamāk lielākā daļa cilvēku to būs tā kārtīgi piemirsuši.
Mēs tiecamies pēc pilnības, pēc maksimuma.
Neiedomājami, tik tiešām, kā cilvēce tik ātri padodas. Tās neskaitāmās pašnāvības, neskaitāmās slepkavības un nelaimes gadījumi, tik savas neapdomības dēļ.
Iztirzājums:
Tava ģimene. Tavi tuvie. Viss kā ik dienu. Bet tad viens zvans, viena slikta ziņa... Ziņa, kura maina visu. Mamma, kura tevi dzemdējusi, neizpratnē un neticībā raudot izkliedz tavu vārdu. Tētim no rokām izkrīt kafijas krūze. Omītei, brālim un māsai līst asaras. Tās nerimējas, bet pieņemas spēkā. Cilvēk! Tev vairs nesāp. Tagad sāp taviem mīļajiem, tik tiešām sāp.
Tik viegli atņemt dzīvību sev. Vai maz kāds vispār kādreiz aizdomājas par ‘’ Tiem citiem’’?
Manuprāt, cilvēki pārāk domā par sevi. Retais pacels roku, lai palīdzētu tiem, kuriem dzīve ir kā ‘’Elle uz zemes virsas’’.…
