Starptautiskā politika (SP) ir viena no politikas sastāvdaļām. Ilgu laiku tā nebija kā nozare. Par tādu tā kļuva pēc II Pasaules kara. Starptautiskā politika cenšas sniegt atbildi uz jautājumiem par cilvēku vietu šajā pasaulē – kas ir valstis, kāpēc tās veidojas tā, kā tās rīkojas, kā tiek pieņemti lēmumi ārpolitikā. Ārpolitikas mērķis – nodrošināt valsts izdzīvošanu. SP cenšas sistematizēt notikumus pasaulē. SP ir viens no starptautisko attiecību elementiem, kur galvenie aktieri ir valstis. Starptautiskās attiecības – ietver visas darbības, kuru sekas ir jūtamas pāri robežām.
SP piedalās arī indivīdi, sociālās grupas, valstiskās un nevalstiskās organizācijas. SP mēdz dēvēt arī par globālo politiku un pasaules politiku.
SP kā prakse pastāvēja jau sen, bet teorētiski šis jēdziens nebija formulēts. SP pēc II Pasaules kara bija kā zinātne. SP kā sociālā zinātne ir vāja nākotnes paredzēšanā. Tā var runāt par noteiktiem attīstības scenārijiem. Starptautiskajai politikai pēc II Pasaules kara ir iespējas noteikt 2 tradīcijas:
1.Eiropeiskā – Eiropas kā filozofijas šūpulis: tendēta uz teoriju izstrādi.
2.Amerikāniskā tradīcija – daudz pragmatiskāka, tomēr politiskā zinātne ir Amerikas veidojums, jo tur ir strādājuši izcili teorētiķi.
Sākuma punkts tika likts 1945.gadā, kad attīstījās divas tradīcijas, tomēr te var runāt par trim tradīciju attīstības laika posmiem:
1)50. – 70-o gadu sākumā radās lielākā daļa SP teoriju. Būtiskākā teorija ir REĀLISMS, kas radās kā atbilde uz 20-o – 30-o gadu ideālismu (diezgan pesimistiska teorija) – plaši pielietojama arī šodien. …
