-
Apraksts par Brīvības pieminekli
Piemineklis tika uzcelts par tautas saziedotajiem līdzekļiem un atklāts 1935. gada 18. novembrī, 17. Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā. Pēc 2. Pasaules kara, sākoties padomju okupācijai, bija plāni nojaukt pieminekli; ar šiem plāniem saistītie dokumenti ir pazuduši, lai gan iespējams, ka daži dokumenti saglabājušies vēl neatslepenotos Krievijas arhīvos, tomēr pagaidām vēsturniekiem nākas izdarīt secinājumus, tikai pamatojoties uz mutvārdu liecībām. Pirmais mēģinājums notika jau 1945. gadā, kad LPSR tautas komisāru padome izteica priekšlikumu atjaunot Pētera Lielā pieminekli. Ņemot vērā, ka šis piemineklis senāk atradās tikai dažus metrus no vietas, kurā patlaban ir Brīvības piemineklis, tā atjaunošana automātiski prasītu Brīvības pieminekļa iznīcināšanu. Nav zināms ar ko beidzās šī plāna apspriešana, bet pastāv uzskats, ka pieminekli izglāba Kārļa Zāles bijusī skolniece, ievērojamā padomju tēlniece Vera Muhina — viņas dēls apgalvo, ka Muhina piedalījusies sapulcē, kurā tika lemts pieminekļa liktenis un, kad jautāts viņas viedoklis, esot izteikusies, ka piemineklim ir izcila mākslinieciska vērtība un tā nojaukšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas. Tomēr nav atrasti dokumenti, kas apliecinātu, ka tā tiešām bijis. 1963. gada vasarā LPSR VDK un LKP CK apsvēra iespēju pieminekli uzspridzināt, bet tika nolemts, ka pieminekļa nojaukšana tikai izraisītu sašutumu un spriedzi sabiedrībā, tomēr arī šajā gadījumā nepastāv nekādas rakstiskas liecības, ka tā tiešām noticis. Padomju Latvijas laikos Brīvības pieminekļa nozīme tika interpretēta atbilstoši Padomju propagandai — piemēram, apgalvoja, ka trīs zvaigznes, turot Māte Krievija un tās simbolizējot trīs Baltijas Padomju republikas — Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Lietuvas PSR, savukārt pats piemineklis esot celts pēc Otrā pasaules kara kā tautas pateicība PSRS vadonim Josifam Staļinam par atbrīvošanu.…
Brīvības piemineklis atrodas Latvijas galvaspilsētas Rīgas centrā, Brīvības bulvārī, pie Vecrīgas. Tas tika uzcelts Brīvības cīņās kritušo piemiņai, bet mūsdienās tas tiek uzskatīts par Latvijas valstiskuma, latviešu tautas vienotības, neatkarības un brīvības simbolu. Piemineklis, kas tika atklāts 1935. gadā ir 42 metrus augsts un veidots no pelēka un sarkana granīta, travertīna, dzelzsbetona un vara. Pieminekļa kompozīciju veido trīspadsmit skulptūras un bareljefi, kuros tēlotaLatvijas vēsture un kultūra.. Pieminekļa masīvs veidots monolītām četrstūrainām formām, kas izkārtotas viena virs otras. Virzienā uz augšu pieminekļa forma sašaurinās un pāriet 19 metrus augstā obeliskā, kura galotnē atrodas 9 metrus augstais Brīvības tēls — jauna sieviete, kura rokās tur trīs zeltītas zvaigznes. Ideja celt Brīvības cīņām veltītu pieminekli parādījās 1920. gadu sākumā, kad toreizējais Latvijas premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics uzdeva izstrādāt noteikumus konkursam par "piemiņas staba" celtniecību. Pēc vairākiem konkursiem tika izvēlēts Kārļa Zāles projekts "Mirdzi kā zvaigzne!". Celtniecības darbi sākās1931. gadā un tos finansēja ar tautas ziedojumiem. Pēc otrā pasaules kara Latvija tika pievienota PSRS un tika apsvērta iespēja pieminekli nojaukt. Uzskata, ka pieminekli esot izglābusi Kārļa Zāles skolniece Vera Muhina, kura esot uzskatījusi, ka piemineklis ir mākslinieciska vērtība, kuras iznīcināšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas. Lai gan pieminekli nenojauca, tā simbolisko nozīmi sāka interpretēt atbilstoši padomju ideoloģijai. Tomēr tautai Brīvības piemineklis joprojām palika valstiskās neatkarības simbols un 1987. gada 14. jūnijā, trīs gadus pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, pie tā notika pirmā pret padomju varu vērstā demonstrācija, kurā piedalījās ap 5000 cilvēku — Helsinki-86 organizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa padomju režīma veikto masu deportāciju upuru piemiņai. Piemineklis tika uzcelts par tautas saziedotajiem līdzekļiem un atklāts 1935. gada 18. novembrī, 17. Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā. Pēc 2. Pasaules kara, sākoties padomju okupācijai, bija plāni nojaukt pieminekli; ar šiem plāniem saistītie dokumenti ir pazuduši, lai gan iespējams, ka daži dokumenti saglabājušies vēl neatslepenotos Krievijas arhīvos, tomēr pagaidām vēsturniekiem nākas izdarīt secinājumus, tikai pamatojoties uz mutvārdu liecībām. Pirmais mēģinājums notika jau 1945. gadā, kad LPSR tautas komisāru padome izteica priekšlikumu atjaunot Pētera Lielā pieminekli. Ņemot vērā, ka šis piemineklis senāk atradās tikai dažus metrus no vietas, kurā patlaban ir Brīvības piemineklis, tā atjaunošana automātiski prasītu Brīvības pieminekļa iznīcināšanu. Nav zināms ar ko beidzās šī plāna apspriešana, bet pastāv uzskats, ka pieminekli izglāba Kārļa Zāles bijusī skolniece, ievērojamā padomju tēlniece Vera Muhina — viņas dēls apgalvo, ka Muhina piedalījusies sapulcē, kurā tika lemts pieminekļa liktenis un, kad jautāts viņas viedoklis, esot izteikusies, ka piemineklim ir izcila mākslinieciska vērtība un tā nojaukšana aizskartu latviešu tautas vissvētākās jūtas.
